Droša pilsēta
Tu esi drošībā.
Pilsētā parādās vairāk ēkas ar kamerām uz katra stūra. Zīmes par aizliegumu tās fotografēt un filmēt noklāj to sienas. Rīkot protestus pie šīm ēkām bez atļaujas nedrīkst. Tās ir drošas ēkas.
Tavi līdzcilvēki ir drošībā.
Tā ir pilsēta, kurā nesen uzcelta liela, balta ēka ar neskaitāmiem logiem, caur kuriem skatīties nav iespējams. Tur mājo organizācija, kuras darbība ir slepena. Tas ir dienests — tas par kuru pat uzdot pārāk daudz jautājumus ir aizdomīgi.
Dienests pieskata, ka nevienam nerodas bīstamas idejas. Draudi drošībai. Ja kāds tomēr izdomā sākt domāt bīstamas idejas, par tām stāstīt citiem, vai tās īstenot — dienests zina kā rīkoties. Bīstamos domātājus un runātājus izsauks uz pārrunām. Ja ar to nepietiek, iekļaus tos melnajā sarakstā un liks pamest valsti. Vai padarīs dzīvi sarežģītu citos veidos.
Kā dienests atklāj šos bīstamos domātājus, runātājus un darītājus? Dažādos veidos. Viens atstrādāts veids ir atrast cilvēku, kura domas ir bīstamas nevis dienestam, pilsētai vai valstij, bet pašam domātājam. Cilvēku, kura dzīves gājums ir novedis situācijā, kurā jebkāds darba piedāvājums būs kārdinošs un morālie apsvērumi nestāvēs ceļā.
Kā šo cilvēku pārliecināt piedalīties bīstamo ķeršanā? Vienkārši — jāpiedāvā pietiekams naudas apjoms (teiksim, 300 eiro mēnesī), vēl par sasniegumiem var piesolīt velosipēdu un jaunu telefonu. Un galu galā, teikt “nē” dienestam baltajā ēkā var likt pašam izskatīties pēc bīstamā, ko neviens negribētu.
Šis cilvēks tagad ir rīks. Dienests viņu sūta uz vairāku potenciāli bīstamu organizāciju mītiņiem (tādos bieži vien viens otru aplipina ar bīstamām idejām). Mītiņu dalībnieku (kuri sevi mēdz saukt par aktīvistiem) vārdus un teikto pieraksta un pēc tam nosūta dienestam. Bīstamas idejas un cilvēkus tagad var kārtīgi izsekot un apkarot.
Metode ir mazliet vecmodīga, bet efektīva, izņemot… Izņemot, ja šis cilvēks pats kļūst bīstams. Dienestam patīk strādāt fonā, pievēršot sev uzmanību tikai, kad ir kāds liels sasniegums. Citādāk tas viss var izskatīties pārāk netīri. Netīri izskatītos, piemēram, ja atklātos, ka dienests sūta cilvēkus uz mītiņiem un ievāc informāciju par nevainīgiem cilvēkiem. Ja izvēlētais cilvēks, kurš tagad ir rīks, sajustos slikti par savām rīcībām drošības vārdā, tas būtu tiešām bīstami. Vēl bīstamāk, ja šīs morālās sāpes izplatītu publiski un tas pievērstu mediju uzmanību. Bet dienests zina — arī tas nav pasaules gals. Pēc pāris mēnešiem tas vairs nebūs aktuāli un visi aizmirsīs, ka kaut kas tāds jebkad notika. Un neviens nemēģinās noskaidrot, cik šādi rīki staigā apkārt, cik velosipēdus viņiem katru gadu uzdāvina.
Tavi sakari ir drošībā.
Galu galā, cilvēki ir vāji, neuzticami un reizēm bīstami. To vājumu var izmantot. Viens vājums: ir ļoti patīkami vilkt un spaidīt savus pirkstus uz tā melnā spoguļa, kurš mums katram ir kabatā. Ir patīkami arī to melno spoguli izmantot, lai iegūtu informāciju, apspriestu idejas, paust sajūtas un taisītu plānus. Dienestam patīk, ka tas ir patīkami.
Dienestam ir rīks. Tas ļauj atrast bīstamos un turēt uz tiem acis, pat tad, kad tie domā, ka neviens uz tiem neskatās. Tas ir rīks, kuram nevar būt morālas problēmas ar to, kas tam jādara. Rīka izstrādātāji pieprasa prāvu summu par tā izmantošanu, bet par drošību visi labprāt maksās. Dienestam, kuram ir 50 miljonu budžets, tā nav problēma.
Rīku izstrādā kompānija, kura ir bāzēta kādā valstī tuvajos austrumos. Tā valsts ir tuvs partneris. Demokrātija. Un ļoti labi māk apieties ar bīstamajiem. Faktiski, tērējot naudu uz šo rīku, tiek stiprināta visas pasaules drošība.
Rīks ļauj izvēlēties potenciālo bīstamo kā mērķi, un dienestam padarīt viņa ierīci par jaunu drošības bāzi. Dažreiz, nākas izlikties par kādu personu vai organizāciju un cerēt, ka mērķis atvērs saiti vai lejupielādēs failu, nepadomājot par sekām. Dažreiz, to var panākt pat bez tādām pūlēm.
Kad tas ir darīts — potenciālais bīstamais ir noķerts. Liela iespēja, ka viņš pat neapzinās visas tās lietas, kuras var redzēt caur melno spoguli. Vismaz divas kameras, mikrofons, atrašanās vieta. Tās tagad ir baltās ēkas organizācijas jaunās acis un ausis. Tad vēl ir viss tas, ko var redzēt uz ekrāna. Neskaitāmas mājaslapas, faili, attēli un sarakstes. Arī tās, kuras mērķim liekas, ka ir īpaši drošas. ‘Signal’ un visas tā advancētās drošības funkcijas ir bezjēdzīgas, jo rīks ļauj redzēt to pašu, ko redz mērķis.
Var nepaveikties. Citas organizācijas un telefonu ražotāji var atklāt, ka uz mērķi ir izmantots rīks. Mērķiem pat var pienākt e-pasti, brīdinot, ka uz viņiem izmantots rīks. Žurnālisti var ielikt tviterī, ka saņēmuši šos brīdinājumus, jautāt jautājumus un celt trauksmi. Bet dienests zina, ka nevajag baidīties. Vienkārši jāsaka, ka tas ne noliedz, ne apstiprina rīka rīkošanu. Neviens jau nevar pārbaudīt. Politiķiem pašiem bail no dienesta, tie arī zina, ka nevajag sāk bakstīties. Un visi tāpat aizmirsīs, ka jebkas tāds noticis.
Tavas ielas ir drošībā.
Dažreiz bīstamie nav bīstami viņu ideju dēļ. Viņi vienkārši traucē pilsētai strādāt, kā tā vienmēr strādā. Dzērāji, kaušļi, narkomāni, satiksmes un sabiedriskās kārtības noteikumu pārkāpēji. Neviens pēc tāda negrib izskatīties, tāpēc neviens neiebildīs tad, kad ierosinās pilsētu padarīt drošāku pret viņiem.
Sākumā, pilsētu jānoklāj ar kamerām. Tās ļaus pašvaldības policijai, valsts policjiai un citām ieinteresētām organizācijām pārliecināties, ka bīstamie nepaliek nepamanīti. Neviens arī nevarēs būt drošs, ka konkrētajā brīdī uz viņu nav vērsta kamera — tas nodrošinās, ka visi visu laiku domās, ka viņus potenciāli vēro un uzvedīsies droši.
Tas tagad ir sasniegts. Pastaigā pa veco pilsētas daļu un pavēro māju sienas un jumtus. Uz jumtiem pamanīsi kameras, kuras ir īpaši drošas — tās ik pa brīdim grozās apkārt, meklējot potenciālos bīstamos.
Bet ar to nepietiek. Joprojām ir vietas, kur bīstamie var darīt bīstamas lietas ārpus kameru redzesloka. Arī to var risināt. Pilsēta nodrošina, ka pludmales vēros 5G droni. Neviens nenostāsies bērnu noslīkšanas pusē, tāpēc iebildumu nebūs. Vai tas izglābs kādu no slīkšanas? Varbūt. Vai tas ļaus no gaisa skatīties vai kāds nedara kaut ko bīstamu? Un vai tas ļaus pieradināt sabiedrību pie šādu tehnoloģiju izmantošanas un sagatavoties to plašākai izmantošanai? Noteikti.
Kad sabiedrība ir pieradusi pie šiem pamatojumiem, kāpēc visur un vienmēr jābūt kādas valsts iestādes acīm, tā ir sagatavoti nākamajai stadijai. Dzērāji, trokšņotāji un vardarbīgie ir drauds, bet ir vēl bīstamāki draudi. Tādi, par kuriem jātur noslēpumi un kurus apstrīdēt var tikai pielaides ieguvušie. Un, lai cīnītos ar tiem (ļoti veiksmīgā kārtā), var izmantot tos pašus rīkus. Tikai vajag mainīt kameru vērotāju uzdevumus. Un vispār, tā kā valstij jātaupa nauda, vai nebūtu vienkāršāk tos cilvēkus aizvietot ar tehnoloģijām?
Apvienojot tās pašas kameras ar mākslīgo intelektu, var atklāt bīstamos un bīstamu uzvedību ātri un automātiski. Tikai jāiedod sejas, kuras meklēt vai uzvedības pazīmes, kuras liecina par bīstamību, un jāspiež ‘apstiprināt’. Tad rīks var automātiski atpazīt bīstamos, kuri tiek meklēti, vai noskaidrot kurš ir tas, kurš veic bīstamo uzvedību (salīdzinot sejas ar, piemēram, pasu un ID karšu fotogrāfijām). Ungārija, Lielbritānija un Ķīna jau parādījušas cik noderīgi tas var būt. Bīstams protests, par tematu, kurš nepatīk politiķiem un/vai dienestam, cilvēks, kurš izskatās pēc kāda, kurš tiek meklēts, vai uzvedība, kura izskatās pēc nepieņemamas — to visu var atklāt šis rīks.
Tā kā tie, kuri ir pie varas, pieņem, ka viņi turpinās būt pie varas, viņi neuztrauksies par to, vai viņi var tikt uzskatīti par bīstamiem nākotnē. Viņu viedokļi, politiskās pozīcijas un uzvedība ir tik pašsaprotami droši un dienestam neinteresējoši, ka viņiem nav par ko baidīties. Tāpēc ar vislielāko entuziasmu jāvirzās uz šo tehnoloģiju un tās atbalstošu likumu ieviešanu.
Tu esi drošībā.